Iedvesmas stāsti
laimīgi, piepildīti, un padarītu reizēm tik drūmo ikdienu dzīvespriecīgu un gaišu! Esot brīvprātīgais, ir iespēja ne tikai piesūcināties ar šo mīlestību, bezrūpību un prieku, kas plūst no bērniem, bet arī trenēt savu raksturu - pacietību, savaldību, kā arī attīstīt kreativitāti un izdomu, katru reizi izdomājot ko jaunu, kā iepriecināt mazos pacientus. Katrs no šiem apmeklējumiem ir emocionāls, bieži vien esmu klusībā notraususi pa kādai asariņai, jo tas, ar kādu mīlestību, uzticību un prieku bērni mūs sagaida, ir neaprakstāmi. Visspilgtāk atmiņā palikusi reize, kad bērni zīmēja pasaku tēlus, un kāda meitenīte, kurai uzreiz pēc apmeklējuma
bija jādodas uz operāciju, uzzīmēja eņģeli, sakot, ka viņš vienmēr sargā un ir līdzās. Pēc šiem apciemojumiem ir tik liels emocionālais pacēlums, ka tā vien gribās atkal atgriezties un būt ar viņiem - mīļajām saulītēm zemes virsū.
Vienmēr pēc slimnīcas apmeklējuma jūtos pozitīvi uzlādēta un ir sajūta, ka esmu izdarījusi to, ko vajadzēja. Ir daži pacienti ar kuriem sanāk ļoti sadraudzēties, tas rada lielu gandarījumu. Ir gadījumi, kad bērniņi atcerās Tevi pēc pus gada vai gada. Skrien klāt un zibošām acīm sāk stāstīt, ko viņi par šo laiku iemācījušies, cik lieli izauguši un ar lepnumu daudz ko vēlas parādīt.
Dace Goldmane
Brīvprātīgā esmu neilgu laiku un jau labu laiku pirms tam biju meklējusi kādu veidu, kā palīdzēt mazām sirsniņām. Beidzot dzīvoju vietā, kur ir iespējams atrast dažādus projektus, organizācijas, tāpēc arī uzreiz meklēju pa sludinājumiem kādu man atbilstošu piedāvājumu. Uzdūros uz Radošajām darbnīcām. RD dod man neiedomājami pozitīvas emocijas, kuras pēc tam varu dot tālāk apkārtējiem. Pēdējās nedēļas ir sajūta, ka dzīvoju no otrdienas līdz
otrdienai, jo katru dienu ar nepacietību gaidu, kad atkal varēšu doties pie mazajiem. Pietam RD man palīdz apsvērt manus nākotnes plānus, jo pēc katras apmeklējumu reizes saprotu, ka vēlos nākotnes darbu saistīt ar bērniem. Un
katru reizi pārliecinos, ka bērni ir skaistākā un patiesākā lieta pasaulē. Bija reize, kad biju vienīgā brīvprātīgā un arī bērnu nebija īpaši daudz. Ar dažiem spēlēju Riču Raču un pie galda zīmēja arī kāds puisītis, kurš ar savu pasaules uztveri bija atšķirīgs no apkārtējiem. Viņš savā nodabā sēdēja mammai klēpī un zīmēja. Ik pa brīdi uzmetu viņam acis un kad viņš palūkojās, pasmaidīju. Jūs pat nevarat iedomāties kādā smaidā viņš atplauka, smaidīja un priecājās. Viņam vajadzēja vien tik maz, lai kāds viņam uzsmaida. Actiņas no priekiem dzirkstīja! Tā mēs abas stundas pavadījām, daloties ar mūsu slepenajiem smaidiem. Apbrīnoju, cik maz šādiem bērniem vajag, lai viņi priecātos.
Klinta Beļūne
Brīvprātīgo darbu jūtam arī mēs, Saulaino dienu bibliotēkā. Dažkārt tie ir jauki pasākumi, kas bērniem dažādo slimnīcas ikdienu, un tiek rīkoti pie mums, dažkārt tās ir atsauksmes, bērnu komentāri par to, kas tika darīts iepriekšējā vakarā. Nereti ir tādas reizes, kad bērni dalās savās sajūtās tikai pēc laika. Kad pašsajūta labāka un rimis uztraukums, nāk sapratne, ka slimnīcā nemaz tik traki nav, ka ir bijusi iespēja darīt kaut ko interesantu, redzēt ko īpašu, iemācīties ko jaunu un piemirst par savām veselības problēmām. Spēlējot šahu un citas galda spēles, bērni aizraujās. Tieši tas ir mērķis brīvprātīgajiem palīgiem - mazināt bērnos stresu un diskomfortu, ko daudzi izjūt esot projām no mājām un savējiem.
Ilze Marga
When Mariona suggested me the idea for this volunteering at the beginning I wasn't sure how will function because I don’t understand the language what the children were speaking in the hospital what we have visiting. But I liked the idea and gave a try. Although I didn't spoke their language or understood what were they saying to me, the look in their eyes was enough to fill my heart with love and happiness. I loved their drawings and honesty what I have felt by the communication with them. Throw the games we played together I find out how much more love have in my heart. We all have much more than we think there is. Experience what stayed in my memory was at my first visit in the children hospital. That day we had great time and so much fun. We shown the kids how to make Origami, and one boy gave his Origami to me, saying: This is for you. I kept this Origami.